Šis būs tāds vairāk informējošs raksts par zāļu tēju. Tehniski tā neskaitās tēja, bet gan veselīgs dzēriens, jo tēja pēc definīcijas ir dzēriens, kura pagatavošanā kaut kādā veidā ir izmantotas tējas koka lapiņas. Par cik iespējams daudzi nezin, ko katra zāļu tēja dara te būs nedaudz informācijas.
Meža aveņu tēja – šai tējai ir patīkama garša. Tā satur cukurus, organiskās skābes (pārsvarā citronskābi un ābolskābi), arī C un B grupas vitamīnus, karotīnu, ēterisko eļļu. Aveņu tēja ir ļoti noderīga arī saaukstēšanās slimību un gripas gadījumā.
Bērza lapu un pumpuru tēja – bērzu pumpuri satur apmēram 5% ēterisko eļļu ar patīkamu balzamisku smaržu. Bērzu lapās ir 0,005% ēterisko eļļu, C vitamīns. Šai tējai piemīt spēcinošs un tonizējošs raksturs, kas lieti noderēs ziemas nogalē. Un ,protams, nevar aizmirst par bērzu sulām pavasarī, kas bagāta ar dažāda veida vitamīniem.
Cigoriņu tēja – visbiežāk šo tēju izmanto kā kafijas aizstājēju, jo šai tējai ir raksturīgā kafijas garša. Tās sastāvā ietilpst arī noderīgas lietas, piemēram, kalcijs, dzelzs, karotīns, B1 grupas vitamīns. Cigoriņiem piemīt arī nomierinoša iedarbība.
Dzērveņu tēja – dzērveņu tējai ir patīkama garša, tā satur C, B grupas vitamīnus, dažādus mikroelementus utt., kas lieti noder arī saaukstēšanās gadījumā pret klepu un iesnām, galvas sāpēm, drudzi. Un šī tēja ir arī universāls vitamīnu komplekss, kas spēcina mūs. Īpaši garšīgi lietot šo tēju ar medu.
Kazeņu tēja – kazeņu lapas satur organiskās skābes, pektīnvielas, miecvielas, inozītu, C vitamīnu. Šī tēja bagātina organismu ar vitamīniem, kā arī nomierina, kas lieti noderēs arī bezmiega gadījumā.
Ķimeņu tēja – ķimenes satur ēteriskās eļļas, kas piešķir šai tējai spēcīgu un patīkamu smaržu un garšu. Tēja var līdzēt arī, piemēram, gremošanas traucējumu gadījumā. Jāatzīmē, ka ķimeņu izmantošana ir ļoti plaša – arī maizes cepšanai, sieriem, dārzeņu un zivju konservēšanai utt.
Kumelīšu tēja – kumelīšu ziedi satur līdz 1,9% ēteriskās eļļas, organiskās skābes, holīnu, gļotvielas, karotīnus, B un C vitamīnus un citas noderīgas vielas. Šī tēja lieti noder arī saaukstēšanās, bezmiega gadījumā. Šai tējai ir ļoti patīkama, maiga garša un smarža, kas ļoti patīk arī bērniem.
Lāceņu tēja – šī tēja bagātīgi satur C vitamīnu, tāpēc tā ir iecienīta organisma spēcināšanai un tonizēšanai.
Liepziedu tēja – jau no vecmāmiņas mēs zinām par liepziedu tēju. Tai piemīt patīkama garša un smarža, šo tēju var izmantot arī dažādās kritiskās situācijās- piemēram, ja gadījies saaukstēties, ja moka bezmiegs vai klepus.
Melleņu tēja – tā satur miecvielas, karotīnu, proteīnu, eļļas, C un B grupas vitamīnus. Ļoti vispusīga tēja, kas gan spēcinās, gan arī līdzēs, piemēram, ja bērnam būs sasāpis puncis.
Piparmētru tēja – piparmētras satur ēteriskās eļļas, kurās ir atklāti vairāk nekā 40 veselībai noderīgi savienojumi., kā arī karotīnu, betaīnu u.c. Piparmētras arī tiek ļoti plaši izmantotas gan parfimērijā, gan kulinārijā, gan medicīnā. Šai tējai ir patīkama garša un smarža, kā arī tajā ietilpstošais mentols lieliski atsvaidzina.
Upeņu un zemeņu tējas – šos augus ļoti plaši izmanto arī medicīnā. Un kā tējas tām ir ne tikai ļoti patīkama, atsvaidzinoša garša, bet arī sastāvā ietilpstošais plašais vitamīnu komplekss lieliski spēcinās un uzmundrinās.
Viršu tēja – virši satur ļoti daudz mangāna, kā arī citas bioloģiski aktīvās vielas. Tā kā virši ir nektāraugs, tad tējai ir patīkama garša. Un šī tēja lieliski attīra arī ādu, jo viršus mēdz dēvēt par “asinstīrītājiem”.
Asinszāles laksti (herba Hyperici)
Asinszāle dziedināšanas mērķiem tiek izmantota jau vairāk kā 2400 gadu. Asinszāli pielietoja, lai uzlabotu kuņģa, zarnu un visu gremošanas orgānu darbību, novērstu žultsakmeņu veidošanos un žults aizturi žultspūslī, uzlabotu asinsriti. Senatnē augam piedēvēja savelkošas, antiseptiskas, sāpes remdinošas īpašības. Nesenākā pagātnē asinszāle arvien vairāk kļuvusi pazīstama kā līdzeklis pret depresiju.
Augu nav ieteicams lietot lielās devās. Var pastiprināt jūtību pret saules gaismu.
Auza (Avena sativa)
Jau senatnē auzas izmantoja ne tikai pārtikā, bet arī medicīnā. Tās pielietoja organisma stiprināšanai, tonizēšanai, cukura līmeņa pazemināšanai asinīs, apetītes rosināšanai, kā arī, lai mazinātu vēlmi pēc narkotiskajām vielām.
Āboli (Malus domestic)
Ābolus senatnē ieteica sirds un asinsvadu sistēmas un gremošanas sistēmas traucējumu gadījumos, organisma attīrīšanai, spēcināšanai.
Ābolmētras lapas (folia Menthae suaveolans)
Ābolmētru tēju senatnē izmantoja ne tikai dēļ atsvaidzinoši patīkamās garšas, bet arī pret nelabu dūšu, vemšanu, caureju, gripas un saaukstēšanās gadījumos, kā arī pret reimatismu un nervu sāpēm.
Baldriāna saknes (rhizomata c*m radicibus Valeriana)
Senatnē balderiāna saknei piedēvēja izteikti nomierinošu darbību. Uzskatīja, ka tā palīdz pret galvassāpēm, miega traucējumiem, mazina baiļu sajūtu, pazemina asinsspiedienu, paplašina asinsvadus, mazina spazmas, krampjus, veicina gremošanas sistēmas darbību, .
Ehinācija (Echinacea purpurea)
Ziemeļamerikas indiāņi ehinācijas senatnē izmantoja pret klepu, kuņģa sāpēm, galvassāpēm, brūču dezinficēšanai. Uzskatīja, ka augam ir antiseptiska, imunitātes stiprinoša iedarbība.
Kaķpēdiņas ziedi (flores Helichrysi arenarii)
Senie cilvēki uzskatīja, ka kaķpēdiņa uzlabo vielmaiņu, veicina kuņģa sulas un aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanos. Uzskatīja, ka ziedos esošajām rūgtvielām ir diurētiskas īpašības, tāpēc tās pielietoja pret reimatismu, artrītu, tūsku, nieru slimībām.
Kaķumētras lapas (Nepeta cataria)
Senatnē kaķumētra izmantota apetītes rosināšanai, gremošanas un kuņģa darbības uzlabošanai. Pielietoja, lai mazinātu kuņģa un zarnu krampjus, vēdera uzpūšanos, novērstu sāpes mēnestruāciju laikā. Kaķumētru pielietoja arī saaukstēšanās gadījumos elpceļu iekaisuma un bronhīta gadījumos. Augu uzskatījuši arī kā nomierinošu līdzekli bezmiega, nervozitātes, histērijas, melanholijas gadījumos.
Kliņģerītes ziedi (flores Calendulae)
Krāšņo ziedu dēļ , iesākumā augs izmantots kā krāšņumaugs, bet vēlāk arī kulinārijā un dziedniecībā. Cilvēki senatnē kliņģerītes izmantojuši kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, žultsceļu, žultspūšļa, aknu, acu, ausu, smaganu, iekaisuma gadījumos. Uzskatījuši, ka kliņģerīšu tēja iedarbojas nomierinoši, pazemina asinsspiedienu, stimulē sirdsdarbību, mazina menstruāciju, dzemdību un pēcdzemdību sāpes.
Kumelītes ziedi (flores Chamomillae)
Viens no pirmajiem ārstniecības augiem Ēģiptē, kuru iedzīvotāji paši sākuši audzēt. Jau tur tika atklātas auga nomierinošās, antiseptiskās, brūču dziedējošās un gremošanas sistēmas uzlabojošās, vēdera uzpūšanās mazinošās īpašības. Kumelīšu uzlējumus jau no seniem laikiem izmanto arī tautas kosmētikā – gan matiem, gan ādai.
Māllēpes lapas (folia Farfarae)
Senatnē uzskatīja, ka māllēpes lapās esošās vielas atvieglo klepošanu, sekmē krēpu izdalīšanos, novērš kakla un plaušu kairinājumu. Māllēpju lapām piedēvēja pretiekaisuma, dziedinošas, mīkstinošas, nedaudz sviedrējošas un žultsdzenošas īpašības.
Mārsila laksti (herba Serpylli)
Pēdējos gados augu iesaka alkoholisma ārstēšanai, līdz tam mārsila lakstus pārsvarā izmantoja, lai veicinātu gremošanu, mazinātu gāzu uzkrāšanos, novērstu un apturētu caureju, mazinātu klepu, astmu, bronhītu, veicinātu atkrēpošanu. Piedēvēja antiseptisku, pretiekaisuma iedarbību.
Melisas lapas (folia Melissae)
Jau vairākus gadsimtus iepriekš cilvēki piedēvējuši melisas tējai nomierinošu, atslābinošu, sāpes remdinošu, sviedrējošu, gāzu izdalīšanās veicinošu iedarbību.
Melisa pazemina asinsspiedienu, tādēļ nedrīkst lietot cilvēki ar zemu asinsspiedienu.
Meža malvas laksti (Malva sylvestris)
Meža malvu izmantoja pret klepu un citām elpošanas orgānu slimībām, pret caureju un kuņģa slimībām.
Nātres lapas ( folia Urticae)
Senatnē nātri izmantoja vispārējai organisma tonizēšanai, attīrīšanai, asiņošanas apturēšanai, asinsvadu un elpošanas centra darbības uzlabošanai. Uzskatīja, ka augam piemīt pretiekaisuma, vielmaiņu normalizējoša, žultsdzenoša, audu atjaunojoša iedarbība.
Pelašķa laksti (herba Millefolii)
Senajā Romā un Grieķijā pelašķus sauca par „Herba Militaris” – militāro augu, jo tā pretiekaisuma īpašības jau sen izmantoja brūču dziedināšanā. Senie cilvēki pelašķu tējai piedēvēja pretiekaisumu, antiseptisku iedarbību. Uzskatīja, ka pelašķu tēja rosina ēstgribu, mazina gāzu uzkrāšanos, palīdz pret saaukstēšanos, drudzi, pazemina temperatūru, aptur asiņošanu un veicina brūču dzīšanu.
Pelašķus nedrīkst lietot grūtniecības laikā.
Pienenes saknes (radices Taraxaci)
Jau auga latīniskais nosaukums "officinale" norāda, ka to senatnē izmantoja ārstniecībā. Pieneņu saknēm piedēvēja organismu attīrošas, vēdera izejas un apetīti veicinošas īpašības. Izmantoja arī aknu, nieru slimību ārstēšanai, žultsakmeņu, urīnpūšļa akmeņu, podagras un reimatisma gadījumos.
Rasaskrēsliņa laksti (herba Alchemillae)
Rasaskrēsliņš savu latvisko nosaukumu ieguvis dēļ rasas pilieniem, kas sakrājas uz auga lapām, bet savu latīnisko nosaukumu "Alchemilla" augs ieguvis no viduslaikiem, kad alķīmiķi raskrēsliņu sakrātos rasas pilienus izmantoja cenšoties pārvērst metālu par zeltu. Senatnē rasaskrēsliņiem piedēvēja asiņošanu apturošu, savelkošu, pretiekaisumu iedarbību. Uzskatīja, ka veicina atkrēpošanos, tonizē gremošanas sistēmas darbību, uzlabo vielmaiņu, regulē menestruālo ciklu, veicina piena sekrēciju, dziedē brūces.
Raudenes laksti (herba Origani)
Šim bišu un taureņu tik iemīļotajam augam ir ļoti sena vēsture dziedniecībā. Grieķi to lietoja ļoti plaši kā antiseptisku līdzekli gan ārējām, gan iekšķīgām infekcijām. Uzskatīja, ka augam piemīt nomierinoša, antiseptiska, sāpju mazinoša, gremošanu stimulējoša, garā klepus mazinoša, sviedrējoša iedarbība. Ārīgi pielietoja kā pretiekaisuma līdzekli mutes dobuma, mandeļu, ādas iekaisumu gadījumos.
Grūtniecēm nav ieteicams lietot iekšķīgi.
Rudzupuķes ziedi (flores Centaurea cyani)
Senatnē rudzupuķes izmantoja pret klepu, spazmu mazināšanai, ēstgribas rosināšani, žults izdalīšanās stimulēšanai. Tai piedēvēja tonizējošu, pretiekaisuma, pretdrudža, sviedrējošu iedarbību.
Sarkanā āboliņa ziedi (Trifolium pratense)
Tā antiseptisko iedarbību novēroja jau senie cilvēki, lietojot gan ārēji- brūču un apdegumu dziedēšanai, gan iekšēji – klepus, kakla sāpju un caurejas apstākļos. Senatnē cilvēki izmantoja kā vielmaiņas produktu izvadīšanas, urīndzenošu, organisma izturības paaugstinošu, atkrēpošanas līdzekli.
Smiltsērkšķa lapas (Hippophare rhamniodes)
Smiltsērkšķa lapām piedēvēja savelkošu, pretiekaisumu, pretsāpju, ādu atjaunojošu, brūču, čūlu dziedinošu iedarbību.
Upenes augļi (Ribes nigrum)
Jau senatnē novēroja upeņu pretiekaisumu, pretcaurejas, sviedrējošu, atkrēpojošu, temperatūru pazeminošu, ēstgribu rosinošu, vielmaiņu normalizējošu iedarbību. To izmantoja arī kā antiseptisku līdzekli un organisma imunitātes stiprināšanai.
Vērmeles laksti (herba Artemisiae absinthii)
Lai gan pēc daudzu biologu uzskatiem vērmele esot rūgtākais ārstniecības augs, tam ir augsta bioloģiskā vērtība. Jau senatnē cilvēki vērmelei piedēvējuši nomierinošu, pretiekaisuma, pretsāpju, prettārpu iedarbību. Senie cilvēki vērmeļu tēju izmantojuši, lai rosinātu ēstgribu, veicinātu gremošanas orgānu darbību, gāzu novadīšanu.
Trejkrāsu vijolītes laksti (herba Violae tricoloris)
Senatnē augu izmantoja galvenokārt elpošanas slimību - klepus, garā klepus, bronhīta gadījumos, reimatisko sāpju, podagras, ādas slimību gadījumos pret stipru niezi, vēdera izejas mīkstināšanai, organisma attīrīšanai.
Vīgriezes ziedi (flores Filipendulae ulmariae)
No vīgriezes agrākā zinātniskā nosaukuma "Spirea ulmaria" atvasināts vārds aspirīns, dēļ augstā salicilskābes daudzuma augā. Uzskatīja, ka augs palīdz attīrīt organismu, piemīt sviedrējoša, nomierinoša, urīndzenoša iedarbība, mazina reimatisma izpausmes, mazina drudzi, uzlabo gremošanu un vielmaiņu, nomierina stresa situācijās.
