Šodien nebija ko darīt un kamēr gulēju vannā, bez nekāda iemesla sāku prātot par homoseksuālismu. Par to, ka tas bija ļoti populārs Senās Grieķijas un Romas pēdējos gados. Tāpēc es sev jautāju, vai par homoseksuāli piedzimst. Padomāju kādu laiciņu un secināju, ka tomēr nē. Pašam iedomājoties sevi tuvās attiecībās ar vīrieti, kļūst nelabi, jo tas liekas, galīgi garām, lai neteiktu vairāk. Tad nu es tā padomāju. Ja atceras, ka mūsu šībrīža sabiedrība ir ļoti līdzīga tai, kas bija Romas impērijas laikā un no kultūras vēstures stundām atceras to, ka homoseksuālisms tur plauka un zēla tikai dēļ intelektuālā līmeņa starpības starp vīriešiem un sievietēm, tad atliek vien pieņemt, ka homoseksuālisms nav iedzimta kaite, bet gan psiholoģiska. Atceroties ko man bioloģijas stundās mācīja skolā, par kairinājumu un uzbudinājumu, tad īstenībā viss tas notiek prātā. Teiksim kutinot pēdas, ja cilvēks to neuztver pārāk jūtīgi, viņam ir ne silts ne auksts vai kāds tur ko dara, jo nervi tikai reģistrē to, ka kāds pieskaras ādai, kā to mēs interpretējam ir atkarīgs no mums pašiem. Manuprāt tas ir līdzīgi ar homoseksuālismu. Ja cilvēks uzskata, ka tas ir normāli. Tad principā nav svarīgi, kas ir viņa partneris, jo apmierinājumu viņš gūs tā pat. Bet vai homoseksuālismu var ārstēt? Nu uz to ir grūti atbildēt. Man liekas, ka tas būtu ļoti grūti, jo tad tas cilvēks būtu jāpārvērš pašos pamatos, jāizmaina visa viņa pasaules uztvere. Procedūras beigās, tad tas vairs nebūtu tas cilvēks, kas kādreiz bija. Tā kā var teikt, ka tas ir tuvu neiespējami.